12. diena – 10. oktobris pēdējā diena, mājupceļš

Ir mana kārta rakstīt blogu. Ir daudz pārdomu, notikumu un sajūtu. Šobrīd esam jau mājās un ir vieglāk atskatīties uz šo ceļojumu.
Iesākšu ar mazu izklāstu par mūsu pēdējo dienu Korejā un garo ceļojumu mājup.
Cēlāmies agri, pl.5.00 no rīta, lai jau pl. 6.00 dotos uz Seulu. Likās, ja ir izdevies viss ceļojums, tad taču arī mājup došanās būs veiksmīga, bet diemžēl rīts iesākās ar aizķeršanos – kad visi bijām sapulcējušies ar daudzajiem koferiem foajē, tad mūsu supergids paziņoja, ka šoferis sajaucis laiku, un plāno ierasties tikai vakarā…….varat iedomāties mūsu sajūtas – gulēts maz, koferi lieli, gaidas pēc lielformāta pilsētas Seulas. Pēc nelielas diskusijas esam gatavi gaidīt 20 min (rezultātā 1 h) un tad doties uz Seulu. Protams, ka lielākā daļa turpat koridorā iesnaudās, bet apzinīgākie atcerējās, ka jāsakārto atpakaļ izjauktās viesnīcas istabiņas – tā nu gulta tika stiepta atpakaļ uz pareizo numuriņu (vismaz aktīva darbība).
Kad nu beidzot tikām autiņā, ar gaidošām suņa actiņām vērāmies logos, lai redzētu ceļu uz Seulu (skaistie dabas skati, augstie kalni, līkumainie ceļi)….izrādās tikai es un Aija vērāmies, pārējie krāca nemaņā, jo visu nakti jāņojuši 🙂
Pēc kādas stundas vajadzēja stāties un ēst brokastis – bet latvieši bija aizgājuši ziemas miegā – respektīvi, nebija pamodināmi…. Turpinājām ceļu.20161010_110841
Pēc 2 h tomēr rāvu viņus augšā, jo vēders bija pielipis pie muguras. Tā nu ar aizlipušām acitiņām baudījām brokastis. Es personīgi izvēlējos pelmeņus (vai kaut ko līdzīgu), bet tomēr, un kārtējo reizi, tas priekš manis nebija domāts. Tad jau labāk CHURROS!!!!!
Seula ir patiesi var20161010_113848ena pilsēta, bet diemžēl bezpersoniska (mans viedoklis), tāpat izskatās visas lielpilsētas.
Sagaidīju arī SAVU ekskursiju – karaļa pili!!!! Es esmu “vēsturniece” pēc sajūtām un ļoti, ļoti izbaudīju šīs vietas burvību. Daudzos pagalmus, zemās grīdas, krāsas, privāto ezeru….mana fantāzija atkal strādāja – visa bilde dzīva. Pārējiem liekas, ka arī patika, bet pēc pusaizmigušām sejiņām to pateikt nevarēja 😀
Devāmies arī pastaigā pa Insadong – kvartāliņš(iela) ar mākslinieku darbiem. Pasaulē ir tik daudz ideju, tik daudz iespēju, un tādā tirdziņā var redzēt ļoti radošu pieeju. Man tāāā patika!!! Iespējams atgriezīšos 🙂
Vēl paspējām pabūt lielajā tirgū – nu trakots bardaks un trakota “Ķīna” – visu var nopirkt un cenas…nu kā jau Ķīnai 🙂

20161010_211722Beidzot arī Seulas lidosta. Šoreiz nostāvējām 2 h, lai tikai reģistrētos, jo priekšā bija turki. Nu tas bija ārprāts. Viņi par nopelnīto naudiņu katrs bija sapircis “suvenīru” – gludeklis, mp4, play station, masāžas lentu un tā tālāk. Viņi visas stundas tirgojās ar lidostas mazu meitenīti, lai tā ļauj bez maksas to visu nest uz borta….tiem turkiem gan ir “iekšas”, bet mums nav.
Kad nu beidzot tikām iekšā, tad jau bija lidojums.

Šoreiz man personiski vieglāk pārciešams, bet vispār tas tiešām cilvēkam ir pārbaudījums. Lidojām 11 h līdz Stambulai.
Stambulu apskatījām no autobusa un nedaudz pasmaržojām garšvielu tirdziņu. Sajutāmies sievišķīgi, jo, protams, ka vīriešu uzmanība bija grandioza 🙂 20161011_100216
Un tad jau mājas!!!!!
Šobrīd ir grūti atklimatizēties, it sevišķi nakts stundas kuras jūk ar dienas stundām, bet vispār sajūtas pēc brauciena ir labas.
Paldies Dieviņam, ka mums viss izdevās. Izdevās konkursa dejas, izdevās koncerti. Esam ieguvuši daudz jaunus paziņas, un ticu, ka arī šīs pazīšanās nesīs daudz jaunas iespējas un notikumus. Esmu priecīga, ka kolektīvs bija jauks, draudzīgs un godīgs pret sevi un citiem – strādāja ar pilnu atdevi.
Pati valsts kā tāda man likās interesanta, bet otrreiz diez vai braukšu (bet, kas to, lai zina), mani ļoti uzrunāja viņu daba, kalni, tempļi, klusums un atvērtie cilvēki. Es labprāt tur brauktu meditēt, jo izrādās ka Andonga ir ieguvusi garīgās pilsētas statusu, jo no tās ir aizsākušās dažādas garīgās prakses.
Lai cik grūts un neiespējams sākumā likās šis brauciens (jo tas notiek dejas sezonas sākumā), tik šobrīd daudz ir pārsteigums sevī, ka tas tik ātri un labi ir beidzies.
Lai cik daudz mēs iegūtu pirmās, otrās un trešās vietas, nekad pirms konkursa nav pārliecības par uzvaru. Tas nekas, ka jau 18 gadus piedalāmies sacensībās, tik un tā katra reize ir satraukuma pilna. Un tieši tāpēc tik ļoti mūs pārsteidza iegūtās trīs vietas. Bijām pavisam citādi, pavisam citādāka dejas tehnika, tikai 2 puiši…gandarījums un prieks par apbalvojumu ir grandiozs.
Novēlu mums turpināt uzdrošināties un ļauties šādām iespējām.
Paldies pilsētai, vecākiem un dejotājiem, kas mums uzticējās un atbalstīja!!!!
Tiekamies kādā citā vienreizējā brauciena blogā!

Annika

Leave a Reply