8.diena – 6.oktobris – konkurss, konkurss, konkurss….

Svarīgākā diena šajā braucienā. Konkursa diena, kad uz skatuves jākāpj kāzām, kaķiem, enģeļiem un Bonijai un Klaidam. Visu vasaru gatavojāmies galvenokārt tieši šim, nodarbībās sakot -“gatavojamies Korejai, korejieši paliek ilgāk” utt. Tagad mums ir dota viena iespēja, lai parādītu mūsu veikumu. Pirmais mēģinājums bija uz skatuves. Skatuve slapja, zābaciņi balti, kājas slīd. Ieva (kura nedejo kāzu deju): “Jūsos tas spars izmēģināt un veltīt laiku dejai ir lielāks nekā satraukums, ka ar skatuvi kaut kas nav kārtībā. Svarīgāk ir izmēģināt uz skatuves nekā savs personīgais faktors.”

img-20161006-wa0000

Pēc salīdzinoši agrā mēģinājuma devāmies uz templi tepat Andongas centrā, lai pasēdētu klusumā, domājot gaišas domas un lūdzot augstākiem spēkiem, palīdzēt mums atlasē.


Pēc rīta mēģinājuma bija brīvais laiks, BET visi gulēja savās istabiņās, jo bijām noguruši.

Daži interesanti fakti un novērojumi:

  • Korejā mašīnām lielākoties ir tonēti visi stikli arī priekšējie.
  • Festivāla teritorijā satikām daudzas pirmsskolas vecuma bērnu grupiņas. Kad kāds nolemj uztaisīt bildi, viņiem pasaka, kādu pozu taisīt. Sirsniņas virs galvas un “peace” ir vispopulārākais.
  • “Samsung” mazie ledusskapīši izskatās pēc miskastes.
  • Uz katra stūra ir veikaliņš ar āra lietussardziņiem un krēsliem.
  • Soju [sodžu] ir viņu tradicionālais dzēriens, kas ir 16% līdz 40% un nav tādas vietas, kur nebūtu soju, bet Annika ļauj nogaršot tikai pilngadīgajiem.
  • Gājēju pārejām ir tikai ieteikuma nozīme, mašīnām ir laikam priekšroka, tāpēc gids mums vienmēr iziet uz pārejas pirmais un regulē kustību.

 

Mūsu dejotājiem ļoti prasās dažādus augļus un dārzeņus, kādu biezpiena gabaliņu, kādu neasu zupu vai putru no rīta. Esam pārlaimoti ar vistas gaļas ēdienu, tādēļ esat gatavi, ka mājās to neprasīsies nevienam.

Pusdienlaikā: saulīte spīd, sākas karstumiņš. Pēkšņa informācija, ka katrai dziesmai ir jābūt savā usb flash. Skrējām meklēt un, lai arī šī Āzijas valsts ir Samsung un LG dzimtene, tas mums nenācās viegli un lēti.


Beidzās otrais mēģinājums un sākās stress. “Kāzinieki” katrs savā stūrī izstaigā deju, vēzē kājas un domā, cik labi būtu aiziet uz tualeti. Tad redzam, ka mūsu foršie puiši ir pievienojušies krāšņajai festivāla parādei. Nu mēs lecam iekšā! Iztrakojāmies uz 4 minūtēm, tikām kameru priekšā un atpakaļ taisīties. Lai mums būtu veiksmīga uzstāšanās, Annika mums ar marķieri “notetovēja” rokas ar rūnām. Viens no otra saņēmām gaišāko un spēcīgāko enerģiju īsi pirms uznāciena.

Mums konkurss sākas ar Kāzu deju. Mūziku palaida lieliski, video aizgāja perfekti, bet tik un tā bija grūti dejot uz svešas skatuves. Tas prieks un satraukums esot kopā un uz nepierastās skatuves, protams, ka izsita mūs nedaudz no līdzsvara – šur tur līnija drīzāk izskatījās pēc zigzaga, šur tur pārmetiens katram savā skaitā, bet kopumā bija labi.


Kad nokāpām no skatuves, mums paziņoja, ka ir 15 minūtes, un mūsu pirmajam duetam jau jābūt uz blakus esošā laukuma. Satraukumam pat nav laika!! Fiksi, fiksi tērps mugurā un skrienam!

Apbrīnojami, kā jau viss, ar ko esam saskārušies no organizatoriskās puses, ka žūrija sēdēja un vēroja priekšnesumus no SĀNA?!?!

Žūrijā sēdēja režisors, tādēļ kaķi šņāca, enģeļi raudāja, bet Lauris ar Helēnu par to neko nezināja.

Taču uz skatuves tik neaprakstāma sajūta. Likās, ka tai mazajai skatuvei nav skatītāju rindas, nav žūrijas telts un mūzika neskan. Likās, ka mēs dzīvojam savu tēlu dzīvi. Likās, ka esam pilnīgi vieni. Bet kā tikko beidzās deja, uzreiz visskaļākie aplausi un ovācijas no mūsējiem un mēs atgriežamies atpakaļ pie sviedriem, asins garšas mutē un nespēcīgām kājām.

 

Laiks paiet nemanot. Pusgadu atpakaļ pieņēmām lēmumu doties uz tālo Dienvidkoreju, tad attopamies jau ar koferiem autobusā, braucot no lielā konkursa pusfināla uz viesnīcu, kur mūsu gids Vilītis vaicā: “Gribat ēst vakariņas tur, kur vakar?”
“Neeeeeeeeeeeeee!”

 

Leave a Reply